SĒŅU ZIŅAS
Itālijā atvērts baltajai trifelei (Tuber magnatum) veltīts muzejs. Durvis apmeklētājiem tas vēris šā gada 13. novembrī. Muzejs ierīkots kādā trīspadsmitā gadsimta pilī, kas atrodas nelielā Toskānas ciematā San Giovanni d'Asso. Baltās trifeles, ko romieši savā laikā izmantojuši kā afrodiziaku, mūsdienās pazīstamas ne tikai kā ļoti augstu vērtēta ēdmaņa, bet arī kā dārgākās sēnes pasaulē. Nedēļu atpakaļ kādā labdarības izsolē Romā viena šāda trifele, kuras masa nedaudz pārsniedza kilogramu, pārdota par 31,600 eirām. Sēni nopircis kāds itāļu-amerikāņu restorānu īpašnieks Makss Džiambelli (Max Giambelli). Lai gan šī ir lielākā jebkad samaksātā summa par trifeli, pati sēne, kura par to tika nopirkta, nebūt nebija tā iespaidīgākā. Šis tituls pienākas 1954. gadā atrastajai 2.52 kilogramus smagajai trifelei, kura vēlāk kā dāvana tika pasniegta toreizējam ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram (Dwight Eisenhower). Trifeļu muzeja iekārtošanai pieaicināti tika trīs cilvēki - farmaceits, botāniķis un šefpavārs. "Tas nebūs vienkārši muzejs, tas būs izaicinājums cilvēka maņām", dienu pirms muzeja atvēršanas apgalvoja ciemata grāmatvedis Enco Frančini (Enzo Francini). Muzeja ekspozīcija, kas papildināta ar videomateriāliem un dažādām interaktīvām programmām, apmeklētājus iepazīstina ar pašu izslavēto sēni, tās vēsturi, kā arī ar tās vākšanas metodēm. Visvairāk muzeja veidotāji lepojas ar smaržu izstādi, kurā iespējams nobaudīt dažādu trifeļu veidu aromātus. "Ir iemesls, kāpēc trifelēm tiek piedēvētas afrodiziaka īpašības", teica Frančini kungs, "Lai gan gluži Viagra tās nav, mūsu veiktie ķīmiskie testi ir parādījuši, ka to aromātam piemīt nomierinošs efekts, kas cilvēkus noskaņo uz mīlestības nots." Īpaši trifeļu meklēšanai trenēti suņi, kas tiek uzskatīti par vērtīgākiem palīgiem trifeļu medībās nekā cūkas, kas savu atradumu lielākoties uzreiz notiesā, Itālijā var maksāt tūkstošiem eiru. "Trifeles Itālijā nav tikai pārtikas produkts, tās ir daļa no mūsu kultūras," savu stāstāmo pabeidz Frančini.
Noslēpumainā slepkava - mirdzošā karotene (Pleurocybella porrigens). Uzlecošās saules zemi pāršalcis neizskaidrojamu nāvju vilnis. Vainīgā visticamāk ir mirdzošā karotene, kas Japānā pazīstama ar nosaukumu Sugihiratake. Japānas Veselības, Darba un Labklājības ministrija ir brīdinājusi iedzīvotājus atturēties no šīs sēnes lietošanas uzturā. Līdz novembra sākumam astoņās Japānas prefektūrās reģistrēti vairāk nekā 50 saindēšanās gadījumi, un vairāk nekā 14 nāves, ko izraisījusi smaga smadzeņu slimība. Lai gan Eiropā mirdzošā karotene nav iecienīta (lielākajā daļā sēņu sugu noteicēju tā apzīmēta kā neēdama), Japānā to uzturā lieto jau simtiem gadu. Īpaši no šīs sēnes piesargāties ieteicams cilvēkiem ar nieru darbības traucējumiem. Lielākā daļa cietušo un bojā gājušo ir vecāka gadagājuma cilvēki. Nāves cēlonis - akūta encefalopātija. Pilnīga skaidrība vēljoprojām nav gūta. Neviens no cietušaijem nav izrādījis tipiskās saindēšanās ar sēnēm pazīmes. Nav arī atrasti pierādījumi, ka saindēšanos būtu izraisījis kāds sēnes parazīts (pelējums u.tml.) vai, ka par iemeslu būtu kalpojušas kādas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamās ķimikālijas, kas uzkrājušās sēnēs. Daži eksperti uzskata, ka pagājušās vasaras karstie un mitrie laika apstākļi mirdzošajās karotenēs varētu būt izraisījuši ķīmiskas izmaiņas. Esiet piesardzīgi!
Zinātniekiem laboratorijā izdevies "atdzīvināt" vairāk nekā 180,000 gadus senu askusēni Aspergillus sydowii. Mikroskopiskās sēnes Indijas zinātnieki izaudzējuši no kultūras, kas iegūta no okeāna dzīļu nogulsnēm. Nogulšņu vecums tiek lēsts starp 180,000 un 430,000 gadu. Šis fakts vēlreiz apstiprina neticamās mikroorganismu izdzīvošanas spējas. Aspergillus sydowii tagad oficiāli ir senākā sēne, ko kādam jebkad ir izdevies izaudzēt barotnē. Viena līdz četrus metrus metrus dziļie urbumi okeāna gruntī tika veikti vienā no Indijas okeāna dziļākajām vietām - Čagosas dziļvagā - 5904m zem jūras līmeņa. Tūlīt pēc izcelšanas no okeāna Dr. Chandralata Raghukumar un viņa kolēģi piesardzīgi izolēja grunts paraugus no apkārtējās vides, lai tie netiktu piesārņoti ar apkārtesošajiem mirkooorganismiem. Pēc tam sterilos apstākļos no izurbtā materiāla kodola, kas nebija saskāries ar urbi vai citām virsmām, tika paņemti mikroorganismu paraugi un pārvietoti agara barotnēs. Pētnieki domā, ka tie iepūsti okeānā, nogrimuši un nogulsnējušies. Vissenākie dzīvi atrastie mikroogranismi ir baktērijas, kas iegūtas no 25-40 miljonus gadu atpakaļ dzintarā ieslodzītas bites.
|arhīvs|
|